PATIESĪBA. DAŽU SKAISTU ZIEDU UN CITAS LAPPUSES LATVIEŠU KULTŪRAS VĒSTURĒ

Anotācija

Atmiņraksta pamatā ir Bonnas Universitātes savlaik rīkotās konferences Das immaterielle Kulturgut Musik im Spannungsfeld von ‘Lebenswelt’ und ‘Monument’ (Mūzika kā nemateriāla kultūras vērtība „dzīvās pasaules“ un „pieminekļa“ statusā, 2009) nostādnes, tostarp rosinājums domāt par nemateriālās kultūras vietu un jēgu sabiedrībā, mūzikas vēstures subjektīvo, individuāli personisko komponentu, cilvēka un sabiedrības pieredzi, atmiņu, pārdzīvojumu un vērojumu mutvārdu tradīciju un akadēmiskajai izpētei it kā paralēlo versiju. Par atmiņu kultūru – individuālās pieredzes uzkrājumu, kas sākotnēji funkcionēja vienīgi mutvārdu tradīcijā un vēlāk paralēli tai ļoti lēnām, pakāpeniski tika arī materializēts (piezīmes, vēstules, dienasgrāmatas), vienalga paliekot margināla, īpata parādība. Arī – par fiksētās, zinātniskajā literatūrā izpētītās un izdiskutētās patiesības relatīvo, individuālajā vai pat sociālajā uztverē atšķirīgo un mainīgo iedabu. Katrā ziņā – uzmanības centrā tika stādīts impulss: raudzīšanās uz notiekošo un notikušo no es skatpunkta kā lielās vēstures satelīts, bet varbūt arī pusapzināts avots un emocionāli līdzdarbīgs faktors. Blakus vēl dažām citām satura līnijām izvēlējos rakstam vienu galveno gultni – vēstījumu par pazīstamās sadzīves dziesmas Dažu skaistu ziedu likteni un pārvērtībām latviešu kultūrā gandrīz pusotra gadsimta ritumā, taču tieši saiknē ar personisko, individuālo pieredzi un visvairāk – hipotētiski, diskutabli, starp rindām – tieši par to, kas tad ir patiesība: šķietamā un īstā, personiskā, sociālā, vēsturiskā un leģendārā… Nerakstu par to zinātniski pētnieciskā aspektā, bet personisko atmiņu zīmē.