19. GADSIMTA ROMANTISMA FAKTORS LATVIEŠU SIMFONISKĀS MŪZIKAS ĢENĒZĒ UN STILISTISKĀS ATTĪSTĪBAS SĀKUMPOSMĀ

Anotācija

Muzikoloģiskajā literatūrā bieži ir pausta atziņa, ka latviešu koncertmūzikas klasisko žanru vēsturē stabils izejas punkts bijis 19. gadsimta romantisms. Tiešu un netiešu apliecinājumu tam sniedz arī vairāki latviešu mūzikas klasiķu daiļradei veltīti raksti un monogrāfijas: Gunas Golubas Baumaņu Kārlis [3], Oļģerta Grāvīša Arvīds Žilinskis [4], Arnolda Klotiņa Alfrēds Kalniņš [7] un Emīla Dārziņa estētika [8], Intas Lukašinskas Ādolfs Skulte [14], Laimas Mūrnieces Jāzeps Mediņš [15], Vijas Muškes Jāzeps Vītols – mūzikas kritiķis [16], Silvijas Stumbres pētījumi par Lūciju Garūtu [19] un Paulu Līcīti [20], Sofijas Vēriņas Jāzeps Vītols – komponists un pedagogs [22], Ligitas Vidulejas monogrāfija par Pēteri Barisonu [23] un Ludviga Kārkliņa krievu valodā izdotā grāmata par Jāņa Ivanova simfonismu [27]. Tomēr gandrīz nevienā līdzšinējā pētījumā 19. gadsimta romantisma estētikas un stila ietekme uz latviešu koncertmūzikas klasiskajiem žanriem vēl nav analizēta plašākā kontekstā. Daudzpusīgākas atziņas par konkrēta komponista estētiskajiem uzskatiem un ar tiem cieši saistītajām mūzikas stila īpatnībām, pēc raksta autora domām, var atrast vien A. Klotiņa pētījumos par A. Kalniņu [7] un E. Dārziņu [8], kā arī L. Kārkliņa monogrāfijā par J. Ivanova simfonismu [27]. Bez tam kā pozitīvs piemērs jāmin V. Muškes pētījums [16], kurā autore lietpratīgi un pārliecinoši ir atklājusi komponista estētiskos priekšstatus, Pēterburgas konservatorijas vidē izkopto, akadēmiski stingro māksliniecisko pasauluzskatu. Mana raksta galvenais mērķis ir aktualizēt jautājumu par latviešu klasisko žanru koncertmūzikas ģenēzi un šajā kontekstā plašāk izvērtēt simfonisko daiļradi: kā tās ietvaros laikposmā no 19. gadsimta pēdējās trešdaļas līdz pat 1940. gadam atklājās romantisma estētiskās un stilistiskās pamatnostādnes?