SOMISKA NOSKAŅA – FENOMENS VAI FAKTS? DAŽI ASPEKTI EINOJUHANI RAUTAVĀRAS MŪZIKĀ UN ESTĒTIKĀ
Atslēgvārdi:
somu akadēmiskā mūzika, Einojuhani Rautavāra, somiska noskaņa, ziemeļnieciska noskaņa, mūzikas analīze, mūzikas uztvere, laikmetīgā mūzikaAnotācija
Kādā 1994. gada intervijā komponists un augstskolas pedagogs Einojuhani Rautavāra (dz. 1928) atzina, ka, viņaprāt, mūzikā nevar izpausties ziemeļnieciska noskaņa, taču somiska noskaņa gan. Šis apgalvojums, ņemot vērā paša Rautavāras plašo redzesloku mūzikas zinātnes un mūzikas vēstures jomā, kā arī viņa spēcīgo ietekmi uz 20.–21. gadsimta Somijas mūzikas dzīvi (Rautavāras kompozīcijas skolnieku vidū bijuši Kalevi Aho, dz. 1949, un Esa Peka Salonens, dz. 1958), ļauj formulēt vairākas nostādnes. Pirmkārt, tādējādi ir postulēta īpaša, ar dzirdi (iespējams, intuitīvi) uztverama mūzikas tradīcija, kas atspoguļo nācijas identitāti un ļauj to atšķirt no citām nācijām. Otrkārt, atzīts, ka šāda tradīcija var izpausties arī komponista veidotajā skaņu materiālā. Treškārt, šajā izteikumā, iespējams, saskatāma arī zināma ironija, jo Rautavāra, piemēram, enerģiski noliedz somu nacionālā komponista Žana Sibēliusa iespaidu uz savu daiļradi. Īsiem vārdiem, galvenais jautājums ir šāds: vai somiska noskaņa ir tikai klausītāja uztveres fenomens, vai arī to patiešām iespējams konstatēt mūzikas analīzes gaitā? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, izvērtēti Rautavāras daudzie raksti, piemēram, viņa autobiogrāfija Omakuva (1986). Tie ļauj skaidrāk izprast un diferencēt domas, kas paustas viņa izteikumos par somisku noskaņu. Visbeidzot, izpētes vērts ir jautājums, vai arī citu Ziemeļeiropas un Baltijas zemju mūzikā saklausāma kāda īpaša nacionālā noskaņa, respektīvi, vai iespējams tādu postulēt.
Downloads
References
dialog 6. Einojuhani Rautavaara: Das Sonnenhaus (1994). Program Theater Vorpommern.
Heiniö, M. (1995). Aikamme musiikki. 1945–1993 [Contemporary Music. 1945–1993] (Suomen musiikin historia [Music History of Finland]), Vol. IV. Porvoo, etc.: Werner Söderström Osakeyhtiö.
Hillila, R.-E., & B. B. Hong (1997). Historical Dictionary of the Music and Musicians of Finland. Westport: Greenwood Press.
Howell, T. (2006). After Sibelius: Studies in Finnish Music. Aldershot, etc.: Ashgate.
Keller, J. M. Program Notes for Sibelius’s Second Symphony. San Francisco Symphony. http://www.sfsymphony.org/music/ProgramNotes.aspx?id=51722 (accessed 27.10.2011.)
Knust, M. (2008). Modifikationen der Zeit – Einojuhani Rautavaaras Kammeroper ‘Auringon talo’ (Das Sonnenhaus). Die Tonkunst, Bd. 2, No. 4, S. 449–459.
Korhonen, K. (1995). Finnish Composers Since the 1960’s. Helsinki: Finnish Library Service.
Lesle, L. (2002). Heidnische Riten, magische Sanskrit-Zirkel, orthodoxer Messgesang. Kutavičius, Pärt, Rautavaara und Lidholm verknüpfen Archaik und Moderne. Neue Zeitschrift für Musik, Bd. 163, No. 2, S. 28–31.
Rautavaara, E. (1998). Omakuva. 2nd Edition. Porvoo, etc.: Werner Söderström Osakeyhtiö.
Rautavaara, E. (2003). True & False Unicorn (1971/2000: CD booklet Rautavaara: True & False Unicorn). Ondine: ODE-1020-2.
Sivuoja-Gunaratnam, A. (2005). Rautavaara, Einojuhani. In: L. Finscher (Hrsg.). Die Musik in Geschichte und Gegenwart. Allgemeine Enzyklopädie der Musik. 2. Auflage. Personenteil, Bd. XIII. Kassel, etc.: Bärenreiter, etc., Sp. 1323.
