PRETĪ HARMONISKĀ KONTRAPUNKTA ANALĪZES TEORIJAI
Atslēgvārdi:
Šenkera metode, harmoniskais kontrapunkts, balsvirzes matrice, Frideriks ŠopēnsAnotācija
Harmoniskais kontrapunkts ir kontrapunkts starp atsevišķu balsu melodiskajiem modeļiem un akordiem harmoniskā secībā. Kontrapunkta būtiskākais aspekts ir struktūrā ietverto slāņu hierarhija. T. s. Šenkera metode (Heinrihs Šenkers ir šīs analītiskās metodes autors) sakārto visus kompozīcijas struktūras līmeņus, pakārtojot tos struktūras slāņu hierarhijai. Kaut gan tehniski Šenkera metode izskatās pēc kontrapunktiskās analīzes metodes, tā ir kaut kas vairāk – teorija, kas veltīta tonālajai mūzikai pašai par sevi. Taču kā harmoniskā kontrapunkta analītiskā teorija tā nav gluži apmierinoša. Sevišķi problemātisks ir šīs teorijas modelis, kas ietver divdaļīgu Ursatz (pirmstruktūru) – to veido formas virsslānis (vai pamatslānis). Nav iespējams adekvāti analizēt tonālu kontrapunktu (atšķirībā no kontrapunkta agrīnajām formām) bez priekšstata par visu balsu vienlīdzību. Atbilstoši izklāstītajai teorijai raksta ietvaros analizētas harmoniski kontrapunktiskas struktūras, izmantojot galvenokārt kontrapunkta analīzes metodes, kas balstās ne tik daudz uz Šenkera divdaļīgo pirmstruktūru (Ursatz), kas ir tonālā kontrapunkta virsslāņa organizācija, cik uz piecdaļīgu balssvirzes matrici (BVM).
Downloads
References
Brown, M. (1998). Rothstein’s paradox and Neumeyer’s fallacies. Intégral, Vol. 12, pp. 95–132.
Caplin, W. E. (2004). The classical cadence: Conceptions and misconceptions. Journal of the American Musicological Society, Vol. 57, No. 1, pp. 51–117.
Cohn, R., & D. Dempster (1992). Hierarchical unity, plural unities: Toward a reconciliation. In: K. Bergeron, P. V. Bohlman (eds). Discipling Music: Musicology and Its Canons, Chicago and London: The University of Chicago Press, pp. 156–181.
Cube, F.-E. von (1987). The Book of Musical Artwork. Lewiston: The Edwin Mellen Press.
Forte, A., & S. E. Gilbert (1982). Introduction to Schenkerian Analysis. New York and London: Norton.
Humal, M. (2008a). Counterpoint and musical form. Journal of Schenkerian Studies, Vol. 3, pp. 93–108.
Humal, M. (2008b). The voice-leading matrix as an archetype of tonal counterpoint. In: R. Janeliauskas (ed.). Principles of Music Composing VIII: Musical Archetypes. Vilnius: Lithuanian Academy of Music and Theatre, Lithuanian Composers’ Union, pp. 35–41.
Lerdahl, F. (2001). Tonal Pitch Space. Oxford and New York: Oxford University Press.
Plum, K.-O. (1979). Untersuchungen zu Heinrich Schenkers Stimmführungsanalyse. Regensburg: Gustav Bosse Verlag.
Renwick, W. (1995). Analyzing Fugue. New York: Pendragon.
Rothstein, W. (1991). ‘On implied tones’. Music Analysis, Vol. 10, No. 3, pp. 289–328.
Schenker, H. (1926). Das Meisterwerk in der Musik. Trans. by I. Bent as: The Masterwork in Music, Vol. 2. Edited by W. Drabkin. Cambridge, New York: Cambridge University Press, 1994.
Schenker, H. (1935). Der freie Satz. Trans. and edited by E. Oster as: Free Composition. New York: Longman, 1979.
Schmalfeldt, J. (1992). Cadential processes: The evaded cadence and the ‘one more time’ technique. Journal of Musicological Research, Vol. 12, pp. 1–52.
