KONCEPTU MŪZIKA LATVIJĀ 21. GADSIMTA SĀKUMĀ. JĒDZIENA IZPĒTE
Atslēgvārdi:
programmatiskā mūzika, konceptu mūzika, hermeneitiskā un semiotiskā analīzes metode, latviešu jaunākā mūzikaAnotācija
Konceptu mūzika ir jauns 21. gadsimta mūzikas analīzes jēdziens. Tas aizgūts no vizuālās mākslas: no konceptuālisma strāvojuma, kas parādījās ASV un Eiropā 20. gadsimta 60. gados. Tā pārstāvji uzskatīja mākslu par mediju un ierosināja jaunu mākslas uztveres veidu: konceptuālās mākslas darbi jāizprot ne tikai kā vizuāli fenomeni, bet galvenokārt kā vārdiski formulētas idejas. Līdzīga ir dažu jauno latviešu komponistu (Mārtiņa Viļuma, Andra Dzenīša, Gundegas Šmites, Santas Bušs, Kristapa Pētersona u. c.) skaņdarbu izpratne: viņu instrumentālajos opusos liela nozīme ir verbāli paužamām idejām. Vēlams, lai klausītājs iegūtu informāciju par darba konceptu verbālā formā, jo, lai arī skaņdarba būtība ir skaniska, tomēr tā nav nepārprotami nolasāma mūzikā, un klausītājs, kurš nav iepazinies ar vārdiski skaidroto konceptu, var neuztvert autora ieceri. Īsi sakot, vizuālā konceptuālisma galvenā saikne ar konceptu mūzikā ir nozīme, kas pieprasa verbālu skaidrojumu. Mākslas teorijas avotos kritiski aplūkotos koncepta jēdziena aspektus var izmantot arī mūzikas analīzē, tādējādi iegūstot plašu tekstu klāstu, kas sniedz ziņas par šī jēdziena izpratnēm un var noderēt kā pētījuma teorētiskais pamats.
Downloads
References
Books:
Coker, W. (1972). Music & Meaning: A Theoretical Introduction to Musical Aesthetics. New York: The Free Press.
Corris, M. (ed., 2004). Conceptual Art: Theory, Myth, and Practice. New York and Cambridge: Cambridge University Press.
Cumming, N. (2000). The Sonic Self: Musical Subjectivity and Signification. Bloomington: Indiana University Press.
Francés, R. (1958). La perception de la musique. Paris: J. Vrin.
Godfrey, T. (1998). Conceptual Art. London: Phaidon Press Limited.
Goldie, P., & E. Schellekens (2010). Who’s Afraid of Conceptual Art? New York: Routledge.
Kivy, P. (2007). Music, Language, and Cognition: And Other Essays in the Aesthetics of Music. Oxford: Clarendon Press; New York: Oxford University Press.
Krauklis, G. (1999). Romantichesky programmny simfonizm: problemy, dostizheniya, vliyanie na muzyku XX veka [Romantic Descriptive Symphonism: Problems, Achievements, Impacts on Music in the 20th Century]. Moskva: Moskovskaya konservatoriya.
Lippard, L. R. (1973). Six Years: The Dematerialization of the Art Object from 1966 to 1972. Berkeley & Los Angeles: University of California Press.
Monelle, R. (1992). Linguistics and Semiotics in Music. Chur: Harwood Academic Publishers GmbH.
Monelle, R. (2000). The Sense of Music: Semiotics Essays. Princeton, New Jersey: Princeton University Press.
Morgan, R. C. (1996). Art Into Ideas: Essays on Conceptual Art. London: Cambridge University Press.
Orrey, L. (1975). Programme Music: A Brief Survey from the Sixteenth Century to the Present Day. London: Davis-Poynter.
Tarasti, E. (2002). Signs of Music: A Guide to Musical Semiotics. Berlin, New York: Mouton de Gruyter.
Tarasti, E. (1994). A Theory of Musical Semiotics. Bloomington: Indiana University Press.
Zbikowski, L.M. (2002). Conceptualizing Music: Cognitive Structure, Theory, and Analysis. New York: Oxford University Press.
Articles:
Karbusicky, V. (1995). On the genesis of the musical sign. In: E. Tarasti (ed.). Musical Signification: Essays in the Semiotic Theory and Analysis of Music. Berlin, New York: Mouton de Gruyter, pp. 229–266.
Scruton, R. (2001). Programme music. In.: S. Sadie, J. Tyrrell (eds). The New Grove Dictionary of Music and Musicians. Second Edition, Vol. 20. London: Macmillan Publishers Limited, pp. 396–400.
Tarasti, E. (1987). Some Peircean and Greimasian concepts as applied to music. In: T. A. Sebeok, J. Umiker-Sebeok (eds). The Semiotic Web 1986. Berlin/New York/Amsterdam: Mouton de Gruyter, pp. 445–459.
