CEĻOT “SOCIĀLISMU AR DŽEZA SEJU”: DŽEZA FANU KUSTĪBA 20. GS. 60. GADOS UN LEONĪDS NIDBAĻSKIS – DŽEZA FANS NO LATVIJAS
Atslēgvārdi:
Džeza fanu kustība, Padomju Savienība, 20. gadsimta 60. gadi, šestidesâtniki (shestidesyatniki)Anotācija
Džeza fanu kustība Padomju Savienībā veidojās jau nobriedušā paaudzē un laikā, kad 20. gs. 50. gadu otrajā pusē džezs atdzima pēc sasaluma vēlīnā staļinisma periodā. Pateicoties Hruščova iniciatīvām un vispārējam kultūras “atkusnim”, kā arī sevišķi Maskavas Jaunatnes festivālam, kopējais politiskais un kultūras klimats Padomju Savienībā kļuva brīvāks un džezs atkal sāka skanēt sabiedriskās mūzikas atskaņošanas vietās. Tie, kas izvēlējās džezu kā fanu kustības veidotāji piederēja īpašai paaudzei – jaunajai padomju inteliģencei, kas vēlējās reformēt un liberalizēt valsti pēc Hruščova runas Divdesmitajā Partijas kongresā 1956. gadā. Galvenā reformatoru izpildinstitūcija sastāvēja no liberālās inteliģences – vīriešiem un sievietēm no pilsētu centriem, kurus sauca šestidesâtniki. Tā bija elitāra paaudze, kura par savu uzdevumu uzskatīja veikt liberālu reformu un kurā bija gan intelektuāļi, gan mākslinieki, gan nomenklatūras darboņi. Intelektuāļi, kurus varēja uzskatīt par džeza faniem, darbojās daudz un dažādās profesionālajās sfērās – tehnoloģijās, administrācijā, veselības aprūpē, vadībā, izglītībā un mākslas jomā. Šis džeza fanu kopienas pašraksturojums pauž vēlmi pēc tādu cilvēcisku vajadzību kā atklātība, siltums, beznosacījumu atbalsts, cieša brālība un domubiedru klātbūtne – apmierināšanu. Šīs bija vērtības, kas bija zudušas “ideoloģiskā sabrukuma un vispārējas atsvešināšanās haosā”. Padomju džeza fanu kustība kļuva par sava veida eskeipismu, jo tā palīdzēja izvairīties no vulgāras popmūzikas un padomju masu kultūras. Turklāt fanu kustība kļuva par apgaismības misiju, kurā caur nodošanos džezam varēja aizmirst par ikdienas dzīves uztraukumiem un problēmām.
Downloads
References
Anderson, Benedict (2006). Imagined Communities: Reflections on the Origin and Spread of Nationalism. London: Verso.
Bergman, Jay (1992). Soviet dissidents on the Russian intelligentsia, 1956-85: the search for a usable past. The Russian Review, 51(1), 16–35.
Boym, Svetlana (1995). Common Places: Mythologies of Everyday Life in Russia. London: Harvard University Press.
Duffett, Mark (2014). Introduction. In Mark Duffett (ed.) Popular Music Fandom: Identities, Roles and Practices. New York: Routledge, 1–15.
Hills, Matt (2002). Fan Cultures. New York: Routledge.
Kochetkova, Inna (2010). The myth of the Russian intelligentsia: old intellectuals in the new Russia. New York: Routledge.
Aleksej Kozlov (1998). Kozël na sakse - i tak vsû žizn'. Moskva: Vagrius.
Legendarnoe Allegro, ili golotok Rižskoj svobody. Otrkytyj gorod. 2/23, 38-41. p. 40.
Peacock, Margaret (2012). The perils of building Cold War consenus at the 1957 Moscow World Festival of Youth and Students. Cold War History, 12(3), 515–535.
Reimann, Heli (2018). Interview with Leonid Nidbalsky 02.06.2018. The record is kept in the personal archive of the author.
Ritter, Rüdiger (2013). Broadcasting Jazz into the Eastern Block – Cold War Weapon or Cultural Exchange? The Example of Willis Conover. Jazz Perspectives, 7(2), 111–131.
Rojek, Chris (2001). Celebrity. London: Reaktion Books.
Tsipursky, Gleb (2016). Jazz, Power, and Soviet Youth in the Early Cold War. The Journal of Musicology. 33(3), 332–361.
Zubok, Vladislav (2009). Zhivago’s Children: The Last Russian Intelligentsia. London: Harvard University Press.
Vermenič, Ûrij (1999). Moi druzâ - džazfèny. http://www.jazz.ru/books/vermenich/1.htm
Viharev, Ûrij (2004). Est’ čto vspomnit’. Sanktpeterburg
