KADENCES KĀ FORMAS TĒLAINIE MEZGLA PUNKTI JĀŅA IVANOVA KLAVIERDARBOS

Anotācija

Šī nelielā pētījuma pamatā ir doma, kas pirmo impulsu guvusi jau pirms vairākiem gadu desmitiem – pagājušā gadsimta 70. gados, iepazīstot Jāņa Ivanova (1906–1983) klavierdarbus Andante replicato, Sonata brevis, kā arī 24 skicējumus, kuri tolaik bija nesen kā sacerēti, latviešu pianistu vidū ļoti populāri. Jau tad intuīcija teica, ka šajos darbos sevišķa nozīme ir kadencēm. It kā parastām, tomēr allaž īpaši pasniegtām. Dzirdes iespaids vēstīja un uztvere atbalstīja nojausmu, ka ekspozīcijas periodu, formas posmu vai kompozīcijas beigu harmoniskās kadences ir kā grodi mezgli, kas Jāņa Ivanova trauksmaino domu skreju ik pa brīžam savāc kopā, savīkša dūrē, nospiež nost visu lieko un piedāvā klausītājam kā konkrētā skaņdarba idejas koncentrātu, kā kaut ko ļoti svarīgu. Turklāt vienalga, vai mūzika ir domīgi plūstoša, smagam soļojumam līdzīga, strauji traucoša vai kontrastos ziboša – jebkurā gadījumā pēc brīža seko kadence, izfiltrē visu iepriekšējo un pieliek muzikālajai domai punktu, izsaukuma zīmi, bet dažreiz dziļdomīgu daudzpunkti. Raksta mērķis formulējams šādi: atklāt harmonisko kadenču īpašo lomu Jāņa Ivanova klavierdarbu formveidē un tēlainībā, raksturot kadenču tēlaini un jēdzieniski atšķirīgos pamatvariantus saiknē ar konkrētu skaņdarbu tematisko materiālu un tajā vai citā miniatūrā valdošo dramaturģijas tipu. Tā kā rakstā mests tilts no teorētiski analītiskās sfēras (harmonija, faktūra, forma) uz mūzikas tēlainību, ceru, ka vismaz dažas paustās domas varētu būt noderīgas arī atskaņotājiem – Jāņa Ivanova klavierdarbu interpretiem.