LATVIEŠU OPERDZIEDĀTĀJU RADOŠĀ DARBĪBA LNO UN ĀRPUS TRUPAS 20. GADSIMTA 20. – 30. GADOS

Anotācija

Raksta uzmanības centrā ir latviešu operdziedātāju radošās gaitas 20. gadsimta 20.–30. gados, gan darbojoties Latvijas Nacionālajā operā, gan ārpus Latvijas – galvenokārt Rietumeiropā. Minētajā laika periodā dažādu sociālvēsturisku apstākļu dēļ veidojās situācija, ka daudzi latviešu operdziedātāji ne vien devās uz ārzemēm papildināt vokālo izglītību, bet arī īsāku vai ilgāku laiku strādāja un veidoja savu mākslinieka karjeru ārpus Latvijas – Vācijā, Itālijā, Krievijā, viesojoties pat ASV un Austrālijā. Protams, tālāko kontinentu kontekstā runa ir par atsevišķiem gadījumiem un personībām, tomēr šīs personības ir būtiskas un dažādu iemeslu dēļ maz pētītas latviešu operas vēsturē. Raksta mērķis ir sniegt informāciju par spilgtākajiem operdziedātājiem, kuru radošās gaitas dokumentētas tādos avotos kā atmiņu literatūra, korespondence un periodika. Avotu korpusa izvēli noteikuši ne vien pandēmijas apstākļi, kas liedz piekļūt arhīvu un muzeju krātuvēm, bet arī fakts, ka tajos rodams gan radošo gaitu dokumentējums, gan būtiska informācija par laikmeta kontekstiem un profesionāliem jautājumiem. Raksts strukturēts trīs apakšnodaļās, pirmajā atklājot daļu no pirmajiem latviešu operdziedātājiem – Paulu Saksu, Ādolfu Kaktiņu, Adu Benefeldi un Rūdolfu Bērziņu, otrajā izgaismojot Alīdas Vānes gaitas abpus Atlantijas okeānam, bet trešajā piedāvājot pārskatu par latviešu tenoru plejādi 20.–30. gadu Eiropā. Pētījumu nepieciešams turpināt, lai tuvākajā nākotnē izveidotu latviešu operdziedātāju datubāzi, kas varētu kalpot par pamatu enciklopēdiska izdevuma tapšanai.